SEKO MUMS

Jurģis Kalns: "Agri vai vēlu "AUDA" spēlēs Virslīgā!"

 

10.12. Jurģis papildus darbam „Audas” pirmajā komandā aktīvi ir iesaistījies arī darbā ar kluba jaunajiem futbolistiem. Trenera enerģiskums, vēlme strādāt un tieksme pēc panākumiem dod pamatu cerībām par lieliem sasniegumiem nākotnē.


Lielākajai daļai cilvēku piektdienas vakars asociējas ar ballītēm un citām izklaidēm, bet Tu atradi laiku, lai parunātu par futbolu. Kad biji jaunāks, vai bija viegli atteikties no izklaidēm un citām lietām futbola vārdā?


- Tusiņi agri vai vēlu beidzas visiem, vienalga esi sportists, jurists vai kāds cits darbinieks. Arī sportisti var patusēties, nav jau tā, ka esi iekalts rokudzelžos un nekur netiec. Pēc sezonas ir atvaļinājums mēnesi, tad arī var aktīvāk atpūsties. Esmu vienmēr spēlējis pie treneriem, kuri pēc sezonas neaizliedza izklaidēties. „Liepājas Metalurgā” pie vācu trenera Rūdigera Abramčika bija tāda rietumnieciskāka atmosfēra. Mēs ar komandu pēc spēlēm kopā varējām iedzert alu, izrunāt dažādas lietas brīvā atmosfērā. Kad bija Pasaules čempionāts, tad visi pie trenera skatījāmies Vācijas spēles. Nākamajā dienā visiem 10.00 bija jābūt treniņā, visi zināja nosacījumus un neviens par to nesūkstījās. Domāju, ka šī atmosfēra bija galvenais iemesls kādēļ „Liepājas Metalurgs” izcīnīja čempiontitulu 2009.gadā. Cik zinu, arī tagad Liepājā tiek piekopta tāda pati taktika.

 

Pretējs piemērs bija 2001.gadā Anatolija Šeļesta vadībā. Pirms katras spēles divas dienas dzīvojām kluba bāzē. Sezonas vidū bijām atrāvušies par padsmit punktiem, braucot mājās mēs pat autobusā dziedājām „t.A.t.U” dziesmu „Nas ņe dogoņat” (Mūs nepanāks). Sezonai ritot, galva kļuva aizvien smagāka, un sezonas vidū mēs salūzām un zaudējām šķietami iegūto titulu. Pēc pēdējās izbraukuma spēles dziedājām „Nas vsje dognaļi” (Mūs visi panāca).
Man nav sajūtas, ka futbola dēļ būtu ko upurējis, jo futbols man ir ļoti daudz ko devis un visi draugi, pārsvarā, ir iegūti tiešā saistībā ar futbolu. Esmu ieguvis daudz vairāk nekā tad, ja būtu tusējies un blandījies apkārt pa pasauli.


Vai esi apmierināts ar to, ko sasniedzi savā spēlētāja karjerā?


- Nē, nē, neesmu apmierināts. Kad biju jaunāks, bija jābūt gudrākam. Ja varētu atgriezties atpakaļ laikā, es būtu vēl vairāk strādājis. Jaunajiem futbolistiem to stāstu, bet, atceroties sevi tajā vecumā, zinu, ka vieglāk ir ignorēt treneri nekā ieklausīties viņa teiktajā. Tu vienmēr esi gudrāks par treneri un, ja vēl izdodas gūt vārtus, tad vispār esi karalis. Ko tev kāds var pateikt! Būtu es to visu apzinājies tieši savos labākajos gados, būtu strādājis divreiz vairāk un divreiz nopietnāk, tad arī būtu sasniedzis ko vairāk.


Ļoti vēlējies izbaudīt leģionāra gaitas?


- Grūti teikt. Ja būtu ļoti vēlējies, tad to būtu arī izdarījis. Esmu mājas cilvēks, man vienmēr ir grūti aizbraukt. Trīs reizes varēju braukt, bet neaizbraucu. Pirmais piedāvājums bija jau 16 gadu vecumā. Biju pārbaudēs Zviedrijā un Somijā, tur arī piedāvāja līgumu. Tajā laikā „Liepājas Metalurga” galvenais treneris Jurijs Popkovs teica - vai nu paraksti līgumu, vai ar komandu nevarēsi trenēties. Tā kā līgums no somu puses kādu laiku kavējās, tad es nolēmu neriskēt un parakstīju līgumu ar liepājniekiem. Nākamajā dienā, kad parakstīju līgumu, atnāca līgums no Somijas, viņi zvanīja, bet bija jau par vēlu.

 


Viena diena, kas būtiski varēja ietekmēt Tavu karjeru.


- Jā, viena diena daudz ko izšķīra. Grūti jau teikt, kā tas būtu izdevies. Vairāki spēlētāji, kas pārcēlās uz Skandināviju regresēja. Paliekot Liepājā es pirmajās sešās spēlēs iesitu piecus golus, ejot uz maiņu. Pats gan necerēju, ka spēlēšu. Pasauca mani uz U-21 izlasi pie trīs gadus vecākiem, tā kā sākums Liepājā bija veiksmīgs. Grūti teikt, iespējams, pārāk aizsēdējos tur.


Biji rezultatīvs Virslīgā, ātri iekļuvi U-21 izlasē, tomēr līdz nacionālajai izlasei neaizsniedzies, kādēļ tā?


- Varētu būt, ka tajā laikā mazliet bija sakāpis galvā un intervijās neapdomīgi izteicos par „Skonto mafiju”. Iespējams, ka tā dēļ, bet iespējams, ka vienkārši nebiju tik labs, lai izsauktu. Spēlējot „Jūrmalā” divus gadus guvu virs 15 vārtiem, bet uzaicinājumu tā arī nesagaidīju. Es nerunāju par spēlēšanu pamatsastāvā, bet uzaicinājumu domāju gan, ka biju pelnījis.


Ne Tu viens izlases kontekstā Liepājā piesauci „Skonto mafiju”.


- Ne tikai Liepājā, visi par to runāja. Liepājā, iespējams, vairāk, jo arī cilvēki, kurus ignorēja, pārsvarā nāca no šīs pilsētas. Spilgts piemērs - Viktors Dobrecovs; cik viņš sita golus Virslīgā, bet cik izlasē nospēlēja? Tagad Marians Pahars dod visiem iespēju, tas ir super!


Māris Verpakovskis no Liepājas pārcēlās uz „Skonto”, vai arī Tev bija līdzīgs piedāvājums?


- Konkrēta piedāvājuma nebija. Kad „Jūrmalai” beidzās nauda, tad pēc sezonas pie manis pienāca toreizējais Skonto treneris Jurijs Ševļakovs un jautāja par to, ko darīšu nākamajā sezonā. Kontraktu man piedāvāja vairāki klubi, „Liepājas Metalurgs” sauca atpakaļ un Romāns Grigorčuks aicināja uz Ventspili. Izvēlējos „FK Ventspils”, ko arī nenožēloju. Traumu dēļ uzspēlēju maz, bet tas ko ieguvu no Grigorčuka ir nenovērtējama pieredze un zināšanas. Kaut es būtu tajā laikā pierakstījis visu, ko viņš teica un darīja! Kā cilvēks viņš brīžiem bija „kā ar putniem”, bet Latvijā ar labāku treneri neesmu strādājis.


Pēc veiksmīgas sezonas Liepājā pārcēlies uz „Metta/LU” un pēc aizvadīta gada, daudziem par pārsteigumu, noslēdzi profesionālo karjeru, kādēļ šāds lēmums?


„Liepāja” un Māris Verpakovskis piedāvāja palikt Liepājā un turpināt savu profesionālo karjeru. Domāju, ka varēju turpināt darboties arī FK Liepājas jauniešu struktūrā, kura strādā ļoti labi un kur viss ir sakārtots, un viss tev ir pieejams, bet lēmums jau bija pieņemts un netika mainīts. Dzīvē vienmēr esmu sapņojis būt galvenais treneris pieaugušo komandā un, tā kā jaunāks nepalieku, tad jau laicīgi sāku domāt par trenera darbu. Un to vieglāk bija īstenot Rīgā. Šeit ir plašākas iespējas arī manai ģimenei. Rīgas apkaimē jau nebija daudz variantu kur spēlēt - „Daugava Rīga”, „Jūrmala” piedalījās netīrās spēlītēs, „Spartaks” tad maksā algu, tad nemaksā, „Skonto” vispār nemaksā, atlika „Metta”. Nebija tas lielākais piedāvājums, bet stabilākais noteikti. Paralēli jau sāku iet trenera kursos un mācīt bērnus. 


„Mettā” nospēlēju tikai gadu, jo nesakrita domas ar galveno treneri Andri Rihertu. Viņam ir sava īpatnēja pieeja, varbūt nākotnē tas nesīs augļus. Biju ņemts kā pieredzējis spēlētājs, lai pastiprinātu komandu un ar savu darbu parādītu jaunajiem piemēru, bet tajā pašā brīdī viņš varēju visu priekšā mani „norakt”. Es nenoturējos un atbildēju. Pēc spēles viņš teica, ka tā darījis, lai uzkurinātu komandu un mani izvēlējies, jo zinājis, ka es atbildēšot un visa komanda uzvilksies. Tā atkārtojās vēl pāris reizes. Sākās mētāšana pa pozīcijām. Pirms sezonas es spēlēju zem uzbrucējiem, pārbaudes spēlēs regulāri guvu vārtus, bet, sākoties sezonai, mani lika tad tur, tad tur. Jāpiebilst, ka balsta pussarga ampluā man tiešām patika spēlēt. Bija reizes, kad pēc nelielām kļūdām mani ātri nomainīja. Acīmredzot, viņš gaidīja, kad, ejot malā, sākšu kliegt, bet tā nedarīju. Viņam vajadzēja parādīt, ka pārējie ir viņa pakļautībā. Varbūt uz daļu spēlētāju strādā šādi gājieni, taču es visu karjeru biju strādājis ar treneriem, kuri bija stingri tad, kad vajadzēja būt stingriem, bet ar viņiem bija cilvēciskas attiecības. Vasarā no Rīgas pārcēlos uz dzīvi Ķekavā un vēlāk nāca arī piedāvājums no „Audas”.



Sezonas pirmo pusi biji spēlējošais treneris, domāji vairāk kā spēlētājs vai kā treneris?


- Noteikti kā spēlētājs, taču, laikam ejot, sapratu, ka jākoncentrējas vairāk trenera darbam. Esot laukumā situāciju neredzi tik labi, kā no malas. Arī treniņus bija grūti vadīt un pašam trenēties, tādēļ bieži pats netrenējos un nebūtu bijis godīgi, ja pēc tam es ietu laukumā, bet čaļi, kuri visu nedēļu trenējās, sēdētu malā. Rezultāti uzlabojās un tas bija apliecinājums tam, ka trenerim jābūt uz soliņa.


Kādas sajūtas bija pirmajās spēlēs, kad nedevies laukumā?


- Kad rezultāts nebija veiksmīgs, pats dažas reizes spēles izskaņā devos laukumā, protams, neiesildījies un manā vecumā tā nav prāta lieta, tāds amatiera līmenis. Aizvien vairāk sāka patikt tieši trenera darbs un laukumā vairs nedevos vispār. Sāku arī ievērot citas lietas, kuras spēlējot neievēroju. Sāku pie sava imidža piestrādāt, meklēju jau frizūru nākamai sezonai.

 

Vai mainījās futbola uztvere?


- Ļoti mainījās. Protams, nemainījās tagad uzreiz, bet tas sāka notikt ap 30 gadu slieksni. Futbolisti iegūstot pieredzi bieži savā starpā runā par to, ko trenerim vajadzēja darīt te vienā, te otrā epizodē. Tagad ir pienācis brīdis, kad tu vari darīt un tev neviens neko neaizliedz. Tādēļ es esmu priecīgs, ka esmu galvenais treneris. Uz mani balstās visa atbildība, bet arī visus lēmumus pieņemu es pats. Eksperimentē, mācies ko jaunu un liec to lietā.

 

jurgisunrihards

 

Pārsvarā spēlēji uzbrūkošās pozīcijās, vai nav grūti iedziļināties aizsargu darbībās?


- Es mācos A licences trenera kursos un man ir kursa darbs par „Audas” ielaistajiem un iesistajiem vārtiem. Rakstot darbu, esmu atskārtis, ka esmu visvairāk izanalizējis tieši aizsardzību. Sezonas pirmo daļu mēs spēlējām uzbrūkošāku futbolu - daudz iesitām un daudz ielaidām. Skatītājiem tādas spēles noteikti patīk. Gribējās sasniegt labākus rezultātus, tādēļ pārkārtojāmies un sākām ielaist vārtus daudz mazāk (1.aplī 27 ielaisti vārti, 2.aplī - 16). Taktika un izkārtojums jāizvēlas pēc pieejamajiem spēlētāju resursiem. Es arī gribēju spēlēt augstu presingu, bet mums nav tie ātrākie centra aizsargi. Pretiniekiem, spēlējot primitīvu futbolu, izdevās iesist daudz vārtus - viņi ar tālu piespēli pārsita pāri centram, aizsargi mazliet pazaudēja pozīciju un pretinieki varēja viegli gūt vārtus. Pārkārtojāmies, sākām spēlēt ar trīs centra aizsargiem 3-5-2 vai 3-4-3 un rezultāti uzlabojās.


Vai bija spēlētāji, kurus saskatījis citās pozīcijās nekā viņi bija spēlējuši līdz šim?


- Es visu pārkārtoju pēc sava redzējuma. Uzbrucēju ieliku par kreiso aizsargu un viņš tur labi spēlē. Spēlētāju, kas spēlēja zem uzbrucējiem, ieliku par balsta pussargu, jo man tur vajadzēja spēlētāju, kurš daudz spēlē ar bumbu. Nav jau tā, ka pilnīgi visu nācās pārmainīt, bija spēlētāji, kuri spēlēja sev piemērotās pozīcijās. Kā teicis Jānis Skredelis – „Ja tev ir divi labi labie aizsargi, bet nav kreisais, tad vienu no viņiem liec spēlēt kreisajā malā”.

 

Vai esi izanalizējis aizvadīto sezonu un gatavošanās nākamai sezonai būs citādāka?


- Jā, viss ir izanalizēts. Sagatavošanās plāns ir gatavs un tas būs ar izmaiņām. Man bija maz nojausmas par 1.līgas komandu spēku samēriem un spēlēto futbolu. Pirms sezonas maz spēlējām ar 1.līgas komandām, tādēļ nezināju ko gaidīt. Es pat nezināju ko gaidīt no saviem čaļiem. Pienāca sezona un katra spēle bija kā jauns izaicinājums. Šogad gribētu vairāk ziemā uzspēlēt ar pretiniekiem no mūsu līgas, lai ātrāk varētu redzēt lietas, ko uzlabot. Ķekavā ir atvēries jauns sporta klubs, tur divas reizes nedēļā strādāsim, lai uzlabotu fizisko sagatavotību. Tas attiecas vairāk uz jaunajiem spēlētājiem, kas ir tehniski, bet pietrūkst gaļas uz kauliem. Kā arī ļoti daudz jāstrādā taktiski. Tu vari būt lieliskā formā, bet ja nezināsi kur skriet, tad pretinieks tik un tā tevi apspēlēs.

 


Kas ir grūtākais strādājot ar amatieriem? Vai daudzās spēlēs nācās pārkārtoties, skatoties pēc pieejamajiem resursiem?


- Jā, daudzi plāni tika izbojāti. Ja spēlētājs paziņo vismaz mēnesi iepriekš, ka nebūs, tas ir normāli, bet ja pasaka dažas dienas pirms spēles, tad tas sagādā daudzas neērtības. Šogad šajā ziņā centīsimies ieviest stingrākus noteikumus, lai komandā būtu spēlētāji, kas ir teju visās spēlēs.


Noteikti domā arī par sastāva papildināšanu. Kādā virzienā skaties?


- Skatos uz jauniem spēlētājiem ar potenciālu. Piemēram, uz puišiem no mazām pilsētām, kā Saldus, kuri šogad beidz skolu un plāno studēt. Lielākā daļa no viņiem pārcelsies uz Rīgu, kas nav pārāk tālu. Arī dublieru spēlētājiem varam piedāvāt šeit regulāri spēlēt. Daudzi gan vārda dēļ izvēlas labāk sēdēt uz soliņa kādā Virslīgas komandā, nevis regulāri spēlēt 1.līgā. Daudzi jaunie spēlētāji pazūd Virslīgas klubu dublieru komandās. Piemēram „Jelgava” dažus gadus atpakaļ paņēma pāris talantīgus čaļus, tagad viens strādā par krāvēju, bet otrs autoostā. Viņus paņēma, lai komandā būtu pietiekams skaits spēlētāju, bet viņiem atņēma prieku no futbola spēles. Kāda jēga trenēties, ja nav spēles?

 

 

1.līgas līmenis bieži tiek noniecināts, kā pats uztvēri šo līgu būdams spēlētājs?


- Kad aktīvi spēlēju, tad 1.līga bija kopā ar dublieru komandām. Teiksim tā - es labāk nespēlēju vispār nekā spēlēju dublieros. Tagad es saprotu, ka bija vajadzīga spēļu prakse, bet, būdams jaunāks, es to līdz galam nesapratu. Pēc būtības 1.līga ir tautai tuvākais turnīrs, ar visplašāko ģeogrāfiju, regulāru spēļu grafiku un spēles pārsvarā noris sestdienās. Pateicoties šādam grafikam var taisīt sabalansētu treniņu grafiku. Ja uzskati sevi par labu uzbrucēju, tad atnāc un iesit šeit sezonā 30 golus. Varu apsolīt, ja kāds jaunais atnāks un izdarīs to, tad būs vaļā durvis uz daudz augstākām līgām. Ja cilvēki federācijā mazliet piestrādātu pie līgas tēla, tad apmeklētāju skaits noteikti augtu.


Kādu mērķi uzstādi nākamajai sezonai?


- Gribas nospēlēt labāk, tas ir skaidrs. Iekļūšana Virslīgā nav primārais mērķis. Gribētos izveidot komandu ar tādu potenciālu, ka tad, kad iekļūsim Virslīgā, mēs varētu cīnīties par labām vietām. To varam sasniegt tikai ar augļiem no mūsu akadēmijas. Šogad komandā jau iesaistījās pirmie puiši, cerams, ka viņi turpinās progresēt. Virslīgā noteikti atgriezīsimies agrāk vai vēlāk!

 

Interviju sagatavoja: Edgars Bērziņš