SEKO MUMS

Aleksandrs Čekulajevs: "Es papildus strādāju gandrīz katru dienu."



Piedāvājam jums sarunu ar  “FK Auda” audzēkni Aleksandru Čekulajevu. Aleksandram pieder Latvijas 1.līgas un Igaunijas Meistriliigas rezultivitātes rekordi. Uzbrucējs sarunas laikā atskatījās uz savu raibo futbolista karjeru, dalījās pieredzē, kā izdevies sasniegt rezultivitātes rekordus, un nekautrējās pastāstīt par karjerā pieļautajām kļūdām.

                     

Pastāsti par futbolistu gaitu sākumu. Vai uzreiz saprati, ka tas ir Tavs dzīves ceļš?


-        Treniņus es sāku 10 gadu vecumā “FK Auda”, kad klubs vēl bāzējās Vecmīlgrāvī. Mani pirmie treneri bija Andrejs Jegorovs un Juris Docenko.Treneri bija ļoti lieli futbola fanāti un strādāja ļoti azartiski.  Ļoti žēl, ka Juris mūs ir atstājis, viņš bija patiešām liels futbola entuziasts un ļoti labs cilvēks. Es uzreiz iemīlēju futbolu, kā mēdz teikt  - gulēju ar bumbu. Lai cik dīvaini tas daudziem nešķistu, es futbolu sāku spēlēt kā vārtsargs. Nebiju no mierīgākajiem bērniem, nevarēju sadzīvot ar to, ka komanda guva maz vārtus, tādēļ runāju ar treneriem, ka gribu doties laukumā. Kļuvu par aizsargu, tad par pussargu un galu galā uzbrucēju, kas man arī ir piemērotākā pozīcija.


Treneriem esmu pateicīgs ne tikai par to, ko iemācīja man kā futbolistam, bet arī par zināšanām, kas man kā cilvēkam ir daudz devušas. Biju pārāk emocionāls, bieži iekarsu un nevietā pārkāpu noteikumus. Treneri man palīdzēja kļūt nosvērtākam un savu enerģiju izlietot treniņos un spēles laikā. Arī ārpus futbola kļuvu daudz nosvērtāks un pieklājīgāks. Noteikti jau tad sapratu, ka dzīvi saistīšu ar futbolu.


Spēlēji vairākās 1.līgas komandās, līdz noslēdzi pirmo profesionālo līgumu ar “FK Rīga”. Neskatoties uz to, tomēr atgriezies mājās un tieši “FK Auda” kreklā, uzstādot 1.līgas rezultivitātes rekordu, pievērsi sev lielu uzmanību.


-       2005.gadā 20 gadu vecumā pie Jura Docenko “FK Alberts” rindās nospēlēju rezultatīvu sezonu, ja nemaldos, guvu 19 vārtus un man “FK Rīga” piedāvāja līgumu. 2006.gadā guvu pirmo Virslīgas pieredzi - nospēlēju 6 spēles un guvu 1 vārtus. Nākamajā gadā par treneri kļuva Sergejs Semjonovs un viņš uzreiz pateica, ka uzticēsies pieredzējušajiem spēlētājiem, un es daudz pie spēles laika netikšu. Man piezvanīja Juris Gorkšs un piedāvāja uz īri atgriezties “FK Auda”, lai man būtu regulāra spēļu prakse.


Tas, ka ar mani nerēķinājās Virslīgas komanda, man deva ļoti lielu iedvesmu strādāt. “Audā” bija ļoti labs sagatavošanās posms, piemēram, trīs reizes nedēļā ar komandu strādāja fiziskās sagatavotības treneris Ivars Čākurs. Man tas iepatikās un ar trīs reizēm nepietika, es papildus strādāju gandrīz katru dienu. Neapstājos arī sezonas laikā, jo redzēju, ka tas dod rezultātus un tas mani turpināja motivēt. Man pat treneri teica, lai es piebremzēju ar slodzi, bet es to nedarīju, jo man bija milzīga vēlme sevi pierādīt. Komanda bija spēcīga, labi sagatavojusies un sezonas laikā rādījām labu sniegumu. Palikām trešie, atpaliekot no tajā gadā ļoti spēcīgās Ventspils komandas  “FK Vindava”, kurā bija daudz leģionāri un Rēzeknes “SK Blāzma”. Mums komandā praktiski visi bija savējie, tādēļ uzskatu, ka 3. vieta bija labs sasniegums. Komandā bija arī Ukrainas uzbrucējs, tādēļ sezonas pirmajā pusē par vietu nācās konkurēt ar viņu un nevarēju atslābt. Man patika gūt vārtus un es neapstājos arī tad, ja spēle jau bija uzvarēta. Ja nemaldos, tad rezultatīvākās spēles bija pret “Smiltene”, kurā guvu 6 vārtus un pret “FK Tukums-2000/TSS” guvu 5 vārtus.  Tā nu sanāca, ka uzstādīju 1.līgas rekordu.


(Aleksandrs Čekulajevs "Audā" kopā ar Germanu Māliņu ("Skonto") un Arti Lazdiņu ("Jelgava"), Aleksandrs ar otrajā rindā, pirmais no labās puses)


Dažādos avotos vārtu skaits figurē no 49 līdz 51. Vai zini cik vārtus oficiāli guvi?


-        Jā, tad vēl statistika nebija tādā līmenī kā tagad, kad vari apskatīties kurā spēlē kāds spēlētājs cik minūtes ir nospēlējis utt. Man skaitot sanāca 49 vārti (iepriekšējais rekords piederēja Igoram Kirilovam, kurš 2002.gadā guva 47 vārtus).


Pēc ļoti spilgtas sezonas 1.līgā “FK Jūrmalas” sastāvā atgriezies Virslīgā. Šoreiz no Tevis jau gaidīja daudz vairāk, tomēr vārti kā nenāca, tā nenāca. Kā to izskaidro?


-        Kad spēlēju “FK Auda”, mans primārais mērķis bija tikt kādā ārzemju klubā, tomēr tas neizdevās. Parakstīju samērā labu līgumu ar Jūrmalas komandu, tomēr iekšēji biju vīlies un nespēju rast motivāciju strādāt. Man nebija mērķis Virslīgā sevi pierādīt… Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka bija jāpiespiež sevi strādāt. Tad neapzinājos, ka cītīgi strādājot Virslīgā uzreiz varētu tikt kādā augstākā līgā.


Pirmie soļi ārpus Latvijas robežas Tevi aizveda uz Čehijas 3.līgas komandu “Náchod Deštné”, kas daudziem šķita kļūdaini. Kāda bija Tava argumentācija šādam lēmumam?


-       Čehijas 3.līga ir stiprāka par Latvijas 1.līgu, un arī iespējas no turienes izsisties ir ļoti labas. Arī no manas komandas divus spēlētājus paņēma uz Čehijas augstāko līgu. Man bija amatiera statuss, bet algu es saņēmu un treniņu ziņā apstākļi nebija sliktāki kā Latvijā. Komanda izkrita no 3.līgas, bet zemāk es negribēju iet, tādēļ komandu atstāju. Bija piedāvājums atrādīties Izraēlas komandā Haifas “Hapoel”, tomēr tur sevi neizdevās apliecināt. “FK Jūrmala” galvenais treneris man solīja lielu spēles laiku, tādēļ piekritu atgriezties Latvijā, tomēr tā nesanāca un atkal spēlēju maz.


Noteikti ne viens vien nodomāja, ka esi traks, uzzinot, ka brauc uz Īslandes pēc spēka trešo līgu. Tagad Īslandes izlase spēlēs Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet tad noteikti reti kuram bija drosme teikt, ka tā ir futbola valsts.


-        Man bija vienalga, kurā ārzemju līgā spēlēt, jo gribēju prom no Latvijas - šeit neredzēju jēgu spēlēt. Sākumā man bija piedāvājums atrādīties Īslandes augstākās līgas klubā “IBV”, kuras galvenais treneris tagad ir Īslandes izlases trenera asistents - Heimirs Hallgrímssons. Četrās spēlēs iesitu divus vārtus. Pirms pēdējās spēles treneris man teica, ka gribot pārbaudīt vēl vienu uzbrucēju, bet, ja iesitīšu divus golus, tad viņi man piedāvās kontraktu. Diemžēl, mērķi neizpildīju un sapratu, ka neizdosies palikt. Kādu laiku vēlāk man piezvanīja Heimirs Hallgrímssons un teica, ka par mani ir ieinteresējusies zemākas līgas komanda un, ja man tas ir saistoši, tad viņš iedos manus kontaktus. Tā nu nonācu pārbaudē “Víkingur Ólafsvík”. Divās pārbaudes spēlēs guvu sešus vārtus un viņi man piedāvāja līgumu. Pēc pirmās spēles man zvanīja no augstākas līgas komandas, bet viņi runāja tikai islandiski un valodas barjeras dēļ nespējām vienoties.  

Komanda bija pusprofesionāla, jo daļa spēlētāju arī strādāja, bet, neskatoties uz to, arī viņi saņēma algu. Mums bija spēcīga komanda, noteikti ne vājāka kā Latvijas 1.līgas komandas vai Virslīgas apakšdaļas komandas. Sezonā nezaudējām ne spēli un iekļuvām pēc spēka 2.līgā. Sezonas pirmo daļu spēlēju kā smailes uzbrucējs, bet otro kā pussargs, jo tur ir augumā ļoti lieli aizsargi. Viņi spēlēja angļu stila futbolu, tādēļ man cīņā ar viņiem bija grūti tikt pie bumbas.


Īslande Latvijas futbola līdzjutējiem noteikti ir eksotiska. Vai vari pastāstīt kādos laikapstākļos nācās spēlēt, cik līdzjutēji nāca uz spēlēm utml.?


-        Spēlētājiem bija nodrošināts viss nepieciešamais - ēdināšana, dzīvošanas apstākļi; ja ko vajadzēja, tad pajautāju un vienas, divu dienu laikā viss tika sagādāts. Komanda strādāja tiešām profesionāli un tagad viņi jau spēlē augstākajā līgā. Laikapstākļi bija ekstremāli. Attaisot durvis, pēc 10 metriem bija okeāns, ārā varēja iziet tikai ziemas jakā, katru dienu bija vai nu sniegs, vai lietus, kā arī liels vējš. Arī saule šeit ļoti spoži spīdēja, tā kā gulēt varēja tikai ar bieziem aizkariem pie logiem.
Apkārt laukumam nebija lielas tribīnes, tādēļ spēli daudz ietekmēja vējš. Pilsētā ir ap tūkstošs iedzīvotājiem un apmēram puse no viņiem bija klātienē spēlēs. Pēc spēlēm fani ar mums varēja kopā ēst pusdienas, visa pilsēta ar komandu bija kā ģimene. 


 

Ar ko islandiešu futbolisti atšķiras no mūsu spēlētājiem? Kā viņu valstsvienībai izdevies tikt tik tālu?


-        Viņi ļoti mīl futbolu un darbu. Viņi ir gatavi spēlēt par nelielu naudu, bet tajā pašā laikā cītīgi strādāt, jo saprot, ka agri vai vēlu nonāks līdz labam kontraktam. Viņi iet uz darbu vai uz skolu, bet katru vakaru ir treniņā un strādā uz visiem 100%, viņi ir gatavi soli pa solim iet uz augšu. Šeit bieži spēlētāji uzreiz grib tikt pie labiem kontraktiem. Protams, viņiem arī infrastruktūra tiek labi attīstīta un komandas strādā profesionāli. Par tādām  lietām, kā algas nemaksāšana, neesmu tur dzirdējis. Futbolistiem tiek nodrošināts viss, lai viņi var domāt tikai par futbolu.


Vai Īslandē ieguvi to, uz ko tiecies dodoties ārpus Latvijas?


-        Jā, noteikti. Paliku stiprāks gan kā futbolists, gan kā cilvēks. Sakārtoju domas. Ilgāk gan tur negribējās palikt, jo pilsēta tiešām bija maziņa un ārpus futbola bija samērā vientuļi, emocionāli bija grūti. Vēlējos uzspēlēt kādas valsts augstākajā līgā. Nolēmu, ka nākamais būs mans pēdējais gads, kad jāparāda tas, ko varu, un tad skatīšos - kārt bučus uz nagliņas vai turpināt spēlēt.

      

       Igaunijā tiešām izdarīji maksimumu – 46 vārti un jauns līgas rezultivitātes rekords. Kāda bija šī panākuma atslēga?


-       Kā jau teicu, uz Igauniju braucu ar domu, ka tā būs pēdējā sezona, kad izlemšu, vai turpināt censties, lai sasniegtu nopietnu līmeni, vai pievērsties kam citam. Dzīvoju blakus stadionam un man bija atļauja tur trenēties individuāli. Komandai treniņi bija no rītiem, tādēļ vakari bija brīvi un gāju uz stadionu. Strādāju divas, divarpus stundas katru dienu (izņemot pirmsspēles dienas) un tā visu sezonas laiku.


Igaunijā ir dažāda līmeņa komandas. Apakšgala komandās bieži mainījās sastāvi un līmenis tiešām nebija augsts, mēs to arī izmantojām. Pirms sezonas uzliku sev minimālo mērķi – 10 vārtus, to sasniedzu jau pirmajās trīs vai četrās spēlēs. Tad nolēmu, ka līdz sezonas vidum jāgūst vismaz 20 vārti un arī tas izdevās. Sezonas vidū bija piedāvājums doties uz Ungārijas klubu “Honvéd”. Biju atsitis papēdi un ilgāku laiku mocījos ar to, jo bija ļoti grūti skriet. Devos tomēr atrādīties un centos sevi pierādīt. Nospēlēju vienu spēli un viņi vēlējās, lai aizvadu vēl vienu, bet es vairs nevarēju paciest sāpes un atteicos. Negribējās arī Narvas komandu atstāt bez uzbrucēja. Bija ļoti daudz zvanu un piedāvājumu, bet pateicu, ka nospēlēšu Igaunijā sezonu līdz galam un tad skatīšos variantus.


Kad tuvojos 40 golu slieksnim, komandas biedri man pateica, ka esmu tuvu rekordam. Nodomāju, kādēļ ne!


Biji Eiropas līgu rezultatīvākais spēlētājs. Vai sekoji savam reitingam “Zelta buča” ieskaitē (Eiropas Zelta bucis jeb vienkārši Zelta bucis ir balva, ko pasniedz katras sezonas Eiropas valstu augstāko līgu labākajam vārtu guvējam)?


-        Nē, īpaši tam nesekoju. Tas jau būtu smieklīgi, ja es to iegūtu un apsteigtu Ronaldu un Messi. Protams, bija patīkami, ka par mani ir liela interese.


(Aleksandrs Čekulajevs "Valleta" sastāvā, otrajā rindā, septītais no labās puses) 

Varētu domāt, ka visas durvis Tev bija atvērtas, bet nonāci Maltā…


-        Spēlējot “Trans Narva”, noslēdzu līgumu ar aģentu, kuram bija tiesības mani pārstāvēt. Es saņēmu daudzus zvanus un piedāvājumus uzreiz noslēgt līgumu, bet to visu kārtoja mans aģents. Viņš vēlējās pārāk daudz nopelnīt, bet transfēra periods tuvojās beigām un, lai nepaliktu vispār bez kluba, noslēdzu līgumu ar “FC Valleta”. Līgums bija finansiāli izdevīgs, bet biju vīlies, jo sākotnēji pat bez pārbaudes varēju parakstīt līgumu ar 2. un 3. Bundeslīgas klubiem. Varētu teikt, ka tajā brīdī zaudēju cerības spēlēt nopietnā līmenī un motivācijas vairs nebija.


Tomēr Maltā savu rezultivitāti saglabāji. Vai tiešām neradās jauna iedvesma?


-        Komandā bija forša atmosfēra un tā bija ļoti spēcīga ar daudziem Maltas izlases spēlētājiem. Es biju paņemts traumētās Maltas izlases zvaigznes Maikla Mifsuda vietā. Pēc izveseļošanās viņš bija neapmierināts, ka spēlēju viņa vietā… Kādas piecas spēles pirms čempionāta beigām jau bijām nodrošinājuši titulu. Klubam vairāk nebiju vajadzīgs, viņi sāka runāt par algas samazināšanu un es pateicu, ka visu saprotu un varu klubu pamest. Man bija piedāvājums braukt uz Ungāriju.


Ungārijā ieguvu muskuļu traumu, pamazām, ejot uz maiņu, sāku spēlēt, tad treneris man teica, ka rīt spēlēšu visu spēli un viss būs kārtībā. Nākamajā rītā atnācu un treneris jau bija nomainīts, bet jaunais treneris uzreiz pateica, ka pie viņa spēlēs tikai ungāri. Es neesmu no cilvēkiem, kas turēsies pie kluba tikai naudas dēļ un uzreiz piekritu komandu atstāt.


Došanās uz Taizemi bija vairāk ekskursijas un naudas pelnīšanas nolūkos?


-        Jā, futbola ambīciju noteikti vairs nebija. Tur jau strādāja mans vārds nevis es. Tur apgrozās ļoti liela nauda un komandas piesaista labas klases leģionārus. Sanāca ļoti dīvaina situācija. Kluba prezidents bija no Anglijas un viņš ieguldīja lielus līdzekļus. Prezidents vēlējās nomainīt treneri, bet kluba īpašnieki to nevēlējās un prezidentam atdeva visu ieguldīto naudu atpakaļ.  Tā kā prezidents aizgāja no kluba, sapratu, ka vairāk arī laukumā netikšu, līdz ar to devos prom.


Uzspēlēji vēl Maltas 2.līgā un Fēru salās. Tas bija jau vairāk prieka pēc?


-        Jā, Maltā ir lieliski laika apstākļi, lai tur dzīvotu ar ģimeni. Maltā viss ātri attīstās un nauda futbolā tiek ieguldīta. Tad jau sāku strādāt par aģentu, tādēļ nebija tik daudz brīva laika un augstākajā līgā pats vairs nevēlējos spēlēt.

Fēru salās nonācu apstākļu sakritības dēļ. Biju devies ciemos pie sava drauga, kurš strādāja par aģentu, un viņš teica, ka tiek meklēts uzbrucējs. Es atbildēju, ka esmu uzbrucējs un vaicāju - ko viņi tur piedāvā? (smejas) Aizbraucu, apskatījos, kas tur notiek un apstākļi mani tiešām pārsteidza. Dzīvoju nelielā pilsētā, bet tur bija ļoti daudz laukumi, uz kuriem jebkurš varēja brīvi iet un spēlēt. Līdz čempionāta beigām palika trīs spēles un komanda nevarēja ne vairs pakāpties, ne arī vairs nokrist zemāk, tāpēc domāju, ka piedzīvojumu pietiek, draudzīgi vienojāmies un devos mājās.


Neskatoties uz to, ka nesanāca uzspēlēt augstās līgās, vai Tu esi apmierināts ar savu futbolista karjeru?


-        Protams, esmu apmierināts. Es redzēju daudzas valstis, iepazinu ļoti dažādas kultūras, ieguvu daudz draugus. Grūti iedomāties, kā to visu es varētu iegūt, ja nebūtu sportists. Tagad, strādājot par aģentu, man iegūtie kontakti palīdz darbā.


Vai vari pastāstīt kādus neierastus notikumus saistībā ar futbolu?


-        Vairs pat neatceros kluba nosaukumu. Pēc “FK Jūrmalas” biju pārbaudē kādā Kipras turku daļas komandā. Pārbaudēs ļoti labi sevi pierādīju un man pateica, ka piedāvās līgumu. Kad atnācu nākamajā dienā parakstīt līgumu, man pateica, ka centra aizsargs ir iesaukts armijā un viņiem tagad primārais ir atrast jaunu aizsargu.


Gan futbolista karjerā, gan tagad kā aģents esi apskatījis daudzu valstu futbola infrastruktūras. Vai, skatoties uz to, vari teikt, ka Latvijas nacionālā izlase ir atbilstošā vietā?


-        Tā noteikti ir. Īslandē infrastruktūra bija sakārtota, cilvēki strādāja profesionāli, sākot jau no zemākajām līgām un redzam, ka viņi ir iekļuvuši Eiropas čempionātā. Citā mazā valstī – Fēru salās, arī ir ļoti daudz mākslīgo laukumu. Tur visi spēlē futbolu, arī meiteņu īpatsvars futbolā ir ļoti liels. Redzams, ka arī viņu līmenis aug, kā piemēru varu minēt viņu uzvaru pār grieķiem.


Tagad strādājot par futbolistu aģentu, uz kuru līgu nevestu futbolistus, kurus pārstāvi?


-        Jaunus futbolistus nevestu uz Taizemi. Tur var braukt, kad viss ir sasniegts ar mērķi nopelnīt naudu pensijai. Tur futbols ir kā šova izrāde un ne visu nosaka meistarība. Var pamainīties kluba skatījums un vienalga cik labs būsi, sēdēsi malā.


       Tagad nu jau kā amatieris spēlē futzālu. Vai spēlējot šeit gūsti no futbola lielāku prieku, kā būdams profesionālis?


-        Jā, spēlējot tikai prieka pēc var gūt lieliskas emocijas. Prieka no spēles bija maz, kad futbols bija tikai darbs un pašam personīgi nebija lielas motivācijas.


Ko Tu novēlētu jaunajiem censoņiem?


-        Galvenais ir nepadoties un strādāt. Ja mīli futbolu, tad nekad nepadodies. Centies kaut vai palēnām, bet sevi pierādīt un rāpties uz augšu. Tagad cilvēki vēro visas līgas, spēlētāju var pamanīt gan Virslīgā, gan 1.līgā. Talants ir svarīgs, bet bez darba ar to neko daudz nesasniegsi. Man vienmēr gribējās iet savu ceļu un doties uz ārzemēm, bet jaunajiem puišiem es šo ceļu neieteiktu, jo jūs nezināt, kā tur veiksies, tik pat labi, neizdosies un zaudēsiet vēlmi spēlēt. Jaunībā noteikti jāizvēlas vieta, kurā garantēta attīstība sportiskā ziņā, nevis jākoncentrējas uz līgumā ierakstītajiem cipariem. Labāk sevi šeit apliecināt vispirms 1.līgā, tad Virslīgā un tad jau doties uz augstāku līmeni, kad patiešām tam būsi gatavs gan fiziski, gan morāli.


      Interviju sagatavoja: Edgars Bērziņš