SEKO MUMS

Ainārs Daudziešanas: „Vienmēr visu patīk darīt ar prieku un baudu, tad arī sanāk!"

 

20.04. Šī Aināram ir jau desmitā sezona pēc atgriešanās klubā. Ar azartu aizvadītās sezonas, gūtie vārti, ieguldītais darbs un sniegtais prieks bija galvenie iemesli, lai tiktos sarunai ar Aināru.

 

Kādi bija Tavi pirmie soļi futbolā?

 

- Dzīvoju blakus „Audas" stadionam, redzēju , ka bērni spēlē, protams, man arī gribējās. 6 vai 7 gadu vecumā mamma mani aizveda pie trenera Jura Docenko. Viņš mani uzreiz ielika spēlēt starp, apmēram 5 gadus vecākiem puišiem, es nezināju ko darīt un apraudājos, tālāk jau treniņu vēroju no malas. Līdz otrajam treniņam bija jāgaida kādi 4 gadi, nopietni sāku trenēties apmēram 10 gadu vecumā. Starp lielākiem sasniegumiem varētu minēt Orebro kausa iegūšanu 1995. gadā.

 

Vai bērnībā, kā visi loloji sapni, ka kļūsi par profesionāli un pelnīsi kaudzēm naudu?

 

- Jā, kā visi cerēju kļūt par profesionāli. Iespējams, ka arī būtu izdevusies produktīvāka karjera, ja vien nebūtu gadījusies smaga trauma. 19 gadu vecumā treneris pirms treniņa pateica, ka būs iespēja braukt atrādīties uz kādu Zviedrijas klubu, bet tajā pašā treniņā, neveiksmīgā epizodē es smagi salauzu kāju un pusotru gadu nācās iztikt bez futbola. Pēc izveseļošanās vēl cerēju ar futbolu pelnīt naudu, bet bija arī jāpabeidz skola.

 

Kā izdevās pēc tik smagas traumas nezaudēt mīlestību pret futbolu un atgriezties uz laukuma?

 

- Tieši tad es sapratu cik futbols man ir svarīgs. Es nevaru mierīgi nosēdēt mājās, bez futbola, ilgāk par nedēļu. Kad esmu noilgojies pēc futbola, tad arī sanāk vislabāk nospēlēt. Kad biju jaunāks, tad gribējās trenēties un trenēties, tagad jau mazliet citādāk.

 

 

Pieaugušo futbolā esi spēlējis vairākos klubos, līdz 2007. gadā atgriezies „FK Auda" rindās. Vari pastāstīt, kā notika šā atgriešanās?

 

- 2006. gadā spēlēju „FK Alberts", klubs tāpat kā „FK Auda" ieņēma zemu vietu 1. Līgas čempionātā un pēc sezonas apvienojās. Arī pirms tam mani jau aicināja atgriezties „Audā". Uzreiz pēc atgriešanos zaļi-melno rindās izcīnījām 3. vietu 1. Līgā. Tas man, līdz šim ir augstākais panākums.

 

Līdzjutēji no Tevis gaida skaistu sniegumu uz laukumu, bet ir arī cita dzīves daļa – esi tēvs trīs gadus vecajai meitai Paulai, kā izdodas apvienot visus pienākumus?

 

- Nu jau trešo gadu apmeklēju divus treniņus nedēļā. Tagad man ir ģimene, būdams amatieris, vairāk kā trīs dienas (2 treniņi plus spēle) nedēļā nevaru atrauties no ģimenes. Saprotu, ka tagad neesmu tik gatavs kā citi, kas trenējas daudz vairāk, tādēļ arī nepretendēju uz vietu pamatsastāvā. Esmu priecīgs palīdzēt komandai arī ejot uz maiņu 2. puslaikā. Domāju, ka esmu gatavs spēlēt kādas 40 minūtes.

 

Tu dzīvo Carnikavā, tomēr izvēlies pārstāvēt „Audas" krāsas, ar ko šis klubs Tev ir īpašs?

 

- Pirmkārt kolektīvs, patīk ģimeniska un latviska gaisotne. Otrkārt, šis ir bērnības klubs, tādēļ arī šeit gribas beigt karjeru. Pēdējā laikā, iespējams, kolektīvs vairs nav tik saliedēts kā citus gadus... Varbūt kādam šis būs iemesls padomāt par to.

 

Mērķis sezonai?

 

- Ticu, ka varam iekļūt trijniekā. Mans personīgais mērķis ir doties laukumā un palīdzēt izcīnīt trīs punktus, par savu statistiku nedomāju.

 

Ko Tev futbols ir devis?

 

- Futbols iemāca dzīvot pareizāk. Futbols ir labs veids kā atslēgties no Pasaules. Esi tu, komanda un bumba.

 

Tu esot viens no Carnikavas labākajiem nēģu meistariem, vai veiksmīgas sezonas gadījumā varam cerēt uz nēģu ballīti pie Carnikavā?

 

- Vienmēr visu patīk darīt ar prieku un baudu, tad arī sanāk! Protams, vienmēr esmu gatavs uzaicināt ciemos komandas biedros paskatīties kādu futbola spēli un mieloties ar personīgi gatavotiem nēģiem.

 

Interviju sagatavoja: Edgars Bērziņš