SEKO MUMS

Silvestrs Tamenieks: "Arī sēžot uz soliņa ļoti pārdzīvoju par komandu"

 

19.05. Iespējams, ka visi zaļi-melno fani vēl nav iepazinuši jauno uzbrucēju, bet viņš ir apņēmības pilns likt par sevi runāt. Starpsezonā ieguldītais darbs un attieksme katrā treniņā ir iemesls, kādēļ Silvestrs ir viens no tiem spēlētājiem, ar kuriem nopietni rēķinās komandas galvenais treneris - Jurģis Kalns. Piedāvājam iepazīties ar jauno uzbrucēju.

 

Nosauc piecas lietas, kas Tevi raksturo.


- Apņēmīgs, ātri mācos, ātri pieņemu lēmumus, čakls, patīk disciplīna.

 

Esi futbola kluba „AUDA” audzēknis. Kur un cik gados uzsāki treniņus?


- Esmu no kuplas ģimenes – mēs esam septiņi brāļi un māsa; kā paši sakām - “sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Esam sportiska ģimene, tādēļ, kā lielākā daļa puišu, bieži spēlējām futbolu. Mamma brauca uz līnijdejām Daugmalē, un tur ieraudzīju sludinājumu par iespēju trenēties futbolu. Sludinājumā bija teikts, ka uzņem deviņus gadus vecus un jaunākus futbolistus. Man tobrīd bija desmit gadi, bet tik ļoti vēlējos spēlēt, ka samelojos un pateicu, ka man ir deviņi gadi. Vēlāk gan toreizējam trenerim un tagadējam komandas biedram Rihardam Gorkšam rakstīju e-pastu un pateicu, ka patiesībā ir desmit gadi. Par laimi viņš pateica, ka tas nekas un man vieta noteikti atradīsies. Trenējos ļoti aktīvi un jau pēc pāris gadiem sāku braukāt uz Ķekavu un nu jau trešo gadu trenējos ar meistarkomandu.

 

Šogad esi viens no tiem, kas apmeklējis teju visus treniņus, bet iepriekš bija posms, kuru izlaidi. Vai vari pastāstīt par iemesliem?


- Pērn es uzsāku mācības Rīgā. Biju apjucis, jo nezināju ko dzīvē vēlos darīt un vai es varēšu visu apvienot. Sākumā mani ieinteresēja mācības, un nezināju, vai futbolā varēšu ko sasniegt, tādēļ biju tādā kā strupceļā. Varētu teikt, ka izlaidu futbolā visu pagājušo mācību gadu. Izrunājos ar Rihardu, un viņš mani pārliecināja, ka futbolā viss vēl ir iespējams, tādēļ es atgriezos ar jaunu sparu. Esmu gatavs trenēties un gribu futbolu spēlēt profesionālā līmenī.

 

Bieži zaļi-melno spēlētāji atmosfēru komandā raksturo kā ģimenisku. Ņemot vērā, ka esi no tik lielas ģimenes, diez vai daudzi var labāk par Tevi izprast šī vārda nozīmi. Vai piekrīti šim komandas raksturojumam?


- Tam es noteikti piekrītu. Jurģis Kalns ir ne tikai labs treneris, bet arī draugs, ar kuru var parunāt. Iepriekšējais treneris bija bargāks. Saprotu, ka treneris nevar būt tikai draugs, jo trenerim ir jābūt autoritātei, bet man ir svarīgi, ka treneris ir labs cilvēks un ir prieks viņu redzēt nevis ieraugot pirmā doma galvā būtu - “atkal viņš…”. Arī starp spēlētājiem ir ļoti laba saikne. Visi esam vienoti kā komanda.

 

Komandas sastāvs gadu no gada mainās. Kā savā „ģimenē” uzņemat jaunos spēlētājus un kādi ir kritēriji, pēc kuriem Tu viņus vērtē?


- Svarīgākais ir attieksme pret darbu, jo ar savu darbu spēlētāji arī izrāda attieksmi pret komandas biedriem. Tīši nevienam pāri nedarām. Domāju, ka spēlētāji, kuri pievienojas ar nopietniem mērķiem un pareizu attieksmi, šeit iejūtas ļoti ātri.

 

Liktenis Tev ir arī uzlicis grūtus pārbaudījumus – vēl jaunam esot nācās kļūt patstāvīgam. Vai brīžiem negribas izbaudīt jaunību, kā to dara Tavi vienaudži, kuriem grūtākais lēmums ir par to, uz kuru vietu doties tusēties?


- Es dzīvoju pie brāļa Rīgā. Reizēm ar brāļiem parunājamies un viņi man palīdz ar padomiem, kad tas ir nepieciešams. Viņi ir arī mani lielākie atbalstītāji. Starp vienaudžiem man ir viens ļoti labs draugs, bet tā es cenšos īpaši neapgrozīties vienaudžu sabiedrībā, lai viņi mani nevelk savos tīklos. Tā tusēšanās nav man.

 

Pagaidām laukumā esi devies tikai uz maiņu. Vai negribas iet pie trenera un teikt, ka esi gatavs spēlēt visu spēli?


- Es saprotu, ka esmu jaunais spēlētājs samērā pieredzējušā komandā. Man sevi ir jāpierāda, lai tiktu pie spēles laika. Ejot uz maiņu, mans uzdevums ir gūt vārtus, būt aktīvam un spēlēt visās epizodēs līdz galam. Ja tas izdosies, ticu, ka spēlēšu arī pamatsastāvā. Man ir ļoti svarīgs komandas kopējais sniegums, sēžot uz soliņa, es ļoti pārdzīvoju par komandu. Es varu vispār nedoties laukumā, bet, ja komanda zaudēs, tad arī pats jutīšos kā zaudētājs, un ja uzvarēs, tad ar visiem kopā būšu laimīgs. Domās es noteikti esmu gatavs spēlēt visu spēli, bet, vai tas tā ir arī fiziski, to redzēsim, kad tāda iespēja pienāks.

 

Kas ir lietas, pie kurām vēlies piestrādāt?


- Domāju, ka svarīgākais būtu uzlabot sitienu un fizisko kondīciju. Es vēlētos trenēties vairāk, bet mācību gada laikā to ir grūti paveikt laika trūkuma dēļ. Vasarā noteikti centīšos strādāt vairāk arī individuāli, bet ko tieši darīt, to jau apspriedīsimies ar treneri.

 

Kas Tev varētu būt kopīgs ar Stalloni?


- Spēks, protams!

 

Interviju sagatavoja: Edgars Bērziņš