SEKO MUMS

Jorens Gorkšs: "Es "Audu" mīlu vairāk par futbolu."

auda - 109


26.05. Viņam uz muguras ir rakstīts JO. GORKŠS.  Pareizi, jo reti kuram zaļi-melnais krekls nozīmē to, ko viņam, JO - viņš ir GORKŠS! Piedāvājam sarunu no aizvadītās sestdienas spēles programmas ar gadiem pārbaudītu aizsardzības balstu – Jorenu Gorkšu.


Ar kādām domām lasīji pasakas par trešo tēva dēlu?


- Bērnībā īpaši tam nepievērsu uzmanību, lasīju mierīgi. Tuvojoties pilngadībai, es sāku aizdomāties par to, ka esmu trešais tēva dēls un latviešu tautas mītiem par to. Vienmēr cenšos lauzt stereotipus par trešo kā muļķīti. Pasaku beigās trešais tēva dēls ir veiksmīgākais un laimīgākais, tādēļ to pirmo daļu gribu izlaist un uzreiz būt laimīgs.

 

Ņemot vērā no kādas ģimenes nāc, vai bija vispār iespēja, ka neej futbola ceļu?


- Negribētu teikt, ka mani kāds spieda, drīzāk ar pareizu pieeju palīdzēja iemīlēt futbolu. Atceros, ka pirms pirmā treniņa tēvs mani ieinteresēja, pajautāja ar kādu numuru gribēšu spēlēt utt. Regulāri sāku trenēties „Auda” apmēram piecu gadu vecumā un atceros, ka man futbols patika un ļoti gribējās trenēties, mani nebija papildus jāmotivē.

 

Daudzi spēlētāji pusaudžu gados atrod citas lietas, ar ko nodarboties un futbolam saka ardievas. Kā atceries šo posmu?


- Neatceros, ka man būtu bijusi tāda doma. Manuprāt, tagad tā ir pieņemts, ka treniņu apmeklēšana ir brīva izvēle. Kad es augu, tad izlaist treniņu bija bez maz vai noziegums. Bija jābūt nopietnam iemeslam, lai neietu uz treniņu.

 

191505 197436306955430 100000671872577 574531 7895774 o

 

Līdzīgi kā vecākais brālis – Kaspars, devies uz Skandināviju. Ko vari pastāstīt par pieredzi Zviedrijā?


- 19 gadu vecumā devos izmēģināt spēkus ārzemēs. Spēlēju Zviedrijas 3. divīzijas (pēc spēka 5. līga) klubā „Rydaholms GoIF”. Bija ļoti patīkami spēlēt, tribīnes bija nelielas, bet pilnas – pozitīva un ģimeniska gaisotne. Līmenis tur nav slikts. Viņi spēlē fiziskāk, ir grūtāk nosegt spēlētājus, ir asāks un skrienošāks futbols.  Līgā bija komandas, kurās spēlēja pārsvarā jaunieši, kuri bija tiešām meistarīgi un bija komandas, kurās spēlē pieredzējuši spēlētāji, arī tādi, kas spēlējuši augstākajā vai 2. augstākajā līgā. Viņi vienkārši bija izvēlējušies strādāt citu darbu, par ko var saņemt daudz lielāku atalgojumu un futbolu spēlēja brīvajā laikā. Piemēram, mūsu komandā bija spēlētājs, kas bija spēlējis tās pašas pilsētas komandā augstākajā līgā, bet tas viņam nešķita vairāk pievilcīgi, jo viņš, kā apdrošināšanas aģents, var sevi nodrošināt daudz labāk – apdrošini vienu Lomborghini un dzīvo gadu laimīgi!

Bija cerības izlauzt sev ceļu, bet tas neizdevās. Treniņos es izcīnīju vietu sastāvā, bet spēlēs ne pārāk labi spēlēju. Tie bija divpadsmitās klases pēdējie mēneši, bija nelielas bažas par skolu, bet skolotāji bija atsaucīgi un darbus es nodevu ar e-pasta palīdzību. Atbraucu uz Latviju kārtot eksāmenus, bet atgriezos pavisam. Vajadzēja saglabāt mieru un palikt ilgāk, bet es pie pirmajām problēmām padevos. Kasparam ir unikāls cīnītāja raksturs, viņš līdzīgā situācijā spēja sevi pareizi noskaņot.

 

Pēc Zviedrijas kluba atgriezies zaļi-melno rindās, līdz 2014. gadā pievienojies jaundibinātajai „FK Liepāja”. Tomēr debitēt Virslīgā neizdevās, kādi bija iemesli?


- Domāju, ka Liepājā viss bija likumsakarīgi, jo pārnācu no 1. līgas lejasgala komandas. Iespējams, iedeva iespēju, kuru vēl nebiju pelnījis. Sākumā nejutu lielu starpību treniņos, jo visu ziemu biju trenējies. Fiziski noteikti nebija lielas starpības, bet meistarības un spēles izpratnes ziņā varēja just starpību. Komandas sastāvs beigās tika atlasīts ļoti nopietns un bija liela konkurence. Protams, ka gribējās spēlēt, bet ne uz vienu es nedusmojos, sapratu, ka ir jāstrādā. Šis posms man noteikti daudz ko deva, jo treniņu process un apstākļi tur tiešām bija augstā līmenī.

 

Vasarā bija paredzēts, ka uz īres tiesībām pievienošos citam Virslīgas klubam -  Rīgas „Daugava”. Biju jau uzsācis treniņus ar viņiem, bet pārbaudes spēlē neveiksmīgi piezemējos un sarāvu potītei saites, kā rezultātā nācās izlaist arī visu nākamo sezonu. Grūti teikt kā būtu viss izdevies, ja nebūtu gadījusies tā trauma.

 

 

Vai šobrīd esi atvadījies no domas par profesionālo futbolu?


- Neteiktu, ka tas ir akmenī kalts. Dzīvē neko nevar zināt. Ja es saņemšu kādu piedāvājumu, tad es noteikti to apdomāšu. Piedāvājumam būtu jābūt pietiekami labam, lai es atteiktos no tā, kas man šobrīd jau ir. Turpinu trenēties un spēlēt, esmu šeit un tagad. Tad jau redzēs, kā tas attīstīsies.

 

Kādi ir Tavi dzinuļi trenēties?


- Svarīgākais ir vēlme palīdzēt augt futbola klubam „Auda”. Vēlos arī palīdzēt jaunajiem spēlētājiem sasniegt jaunu līmeni. Pats gribu sevi vēl pilnveidot, ja ne tehniski, tad kā cilvēku. Un nav noslēpums, ka es, šeit spēlējot, labi pavadu laiku, es spēlēju kopā ar saviem draugiem.

 

Kā vērtē sezonas sākumu?


- Vēl joprojām ir sāpīgi par zaudējumu „Tukums-2000”.  Zaudējām pelnīti, nepietika spēka un koncentrācijas šai spēlei. Par zaudējumu sezonas pirmajā spēlē „Babītei” es vēl piedodu, jo domāju, ka pārdegām. Uzvarās mēs vēl  nerādījām tādu sniegumu, kādu vēlamies un varam parādīt, bet galvenais ir 3 punkti. Kopumā viss vēl ir iespējams un ticu, ka līdz pēdējam cīnīsimies par medaļām. Tagad jākoncentrējas katrai nākamajai spēlei.

 

 

Komanda turpina ieskrieties, kādu futbolu gribat spēlēt un kāda būs Tava loma tajā?


- Mūsdienīgs, uzbrūkošs futbols ar īsām piespēlēm, kas man būs izaicinājums, kā arī pašaizliedzīga spēle aizsardzībā. Es palīdzēšu aizsargāties, lai pēc iespējas vairāk spēles paliktu uz nullītes. Priekšā mums ir labi spēlētāji un ticu, ka viņi var regulāri gūt vārtus. Par mani runājot, es parasti formu uzņemu sezonas vidū – dzīvoju pēc britu futbola kalendāra.

 

 „Auda” ir pietiekami daudz jaunie spēlētāji, kas vēl cer uzspēlēt augstākā līmenī. Kādu padomu viņiem dotu?


- Svarīgākais ir apzināties, ka visu var sasniegt tikai ar smagu darbu. Treneris ir jāuztver kā autoritāte, nedrīkst izlaist treniņus un tajos jāstrādā ar maksimālu pašatdevi. Arī ticība sev ir ļoti svarīga. Neatklāju neko jaunu, to ir teikuši visi, kas dzīvē ir daudz ko ir sasnieguši.

 

 

Ar „Auda” ir saistīta visa Tava ģimene. Tā ir papildus atbildība?


- Es „Audu” mīlu vairāk par futbolu. Ja nebūtu „Auda”, manis vairs futbolā nebūtu. Gribu, lai turpinās 1969. gadā aizsāktais.

 

Kā redzi kluba attīstību?


- Tas nebūs Čempionu līgas grupas turnīra klubs. Es gribētu redzēt stabilu klubu, kas ap sevi ir sapulcinājis labus cilvēkus. Nelielu, bet piepildītu stadionu ar lielisku atmosfēru. Kā arī tas, ko tagad veido Jurģis Kalns - lai visi justos kā viena liela ģimene un rāda skatāmu futbolu.  Lai paliek zaļi-melnas krāsas un tā pati emblēma, kā arī bez sponsora vārda kluba nosaukumā.  

 

Klubs aktīvi darbojas dažādos sociālajos tīklos, kā arī cenšas citos veidos piesaistīt skatītājus, tomēr mēs visi gribētu redzēt vairāk aizņemtas vietas stadionā. Kādēļ ķekavnieki, un ne tikai viņi, ir tik kūtri spēļu apmeklētāji?


- Cilvēki ir izlutināti – tuvumā ir Rīga, ir daudz iespēju, ko darīt brīvajā laikā. Latvijā kopumā ir maz futbola tradīciju, tādēļ cilvēks ir jāuzrunā agresīvāk un dažādākos veidos. Mēs apzināmies, ka mums ir ļoti daudz kas jāizdara, lai situācija uzlabotos. Šobrīd darbojamies pa vienu līniju – tie ir sociālie tīkli, bet vajag darīt to visu plašāk. Svarīgs noteikti ir arī jumts, kas mūsu stadionam šobrīd nav un sliktos laikapstākļos spēles vērošana ir apgrūtināta. Strādāsim un ticam, ka skatītāju skaits augs. 

 

Interviju sagatavoja: Edgars Bērziņš