SEKO MUMS

Rihards Gorkšs: "Vienā no pirmajiem treniņiem čaļiem teicu, ka jācīnās par medaļām."



04.11. Šķiet pavisam nesen vēl uzsākām 1. līgas sezonu, bet laiks rit ātri, un jau rīt pamatīgā sniegā aizvadīsim sezonas pēdējo spēli pret. Sezonas pēdējā cīņā zaļi-melnie tiksies ar "RTU". Taču vēl nesen, 22. oktobrī, "Auda" aizvadīja savu sezonas pēdējo mājas spēli, kurā uzņēma "Skonto FC". Šīs spēles programmiņā tika publicēta Edgara Bērziņa saruna ar komandas kapteini Rihardu Gorkšu. Šodien mēs šo interviju piedāvājam izlasīt šeit, mūsu mājas lapā. Intervijā Rihards stāsta par pirmssezonas gatavošanos, kluba izvirzītajiem mērķiem, kolektīva nozīmi un to, kā viņam izdodas apvienot spēlētāja un direktora posteni klubā.

 

Kā atceries starpsezonas posmu un komandas veidošanos?


- Šobrīd tas liekas ļoti sen, jo sezonas gaitā bijušas daudzas emocionālas spēles. Atceros, ka ļoti gaidīju treniņu sākšanos, domāju, ka nu tik viss sāksies un viss būs. Bija neliela vilšanās sajūta, jo uz pirmo treniņu bija tikai kādi 9 cilvēki, cerēju, ka tie, kas bija pievienojušies, nenobīsies no tā, ka bija tik maza aktivitāte. Jau nākamajā nedēļā no atvaļinājuma sāka atgriezties jau esošie spēlētāji un uz pārbaudēm ieradās pirmie japāņi. Vienmēr ir svarīga komandas iekšējā atmosfēra, jo jāņem vērā, ka visi spēlētāji ir amatieri. Profesionāļi iet uz darbu un komandas biedri viņiem ir konkurenti, viņiem ne vienmēr, atnākot uz treniņu, ir jājūtas kā draugu pulkā. Viss, ko "Auda" ir sasniegusi, ir kolektīva nopelns, to nevar izdarīt viens prezidents, direktors vai pat treneris. Ļoti liela nozīme ir savstarpējai cieņai un tas īpaši spilgti izpaužas pēdējos 3 – 4 gadus. Ja jaunais spēlētājs kaut kādā veidā neiederas kolektīvā, tad viņš, visticamāk, pats sapratīs to un aizies. Šīs ir fantastisks gads, jo pievienojušies daudz spēlētāju, kas ir no sirds kļuvuši par zaļi-melnajiem. Cik pret to pašu Edgaru Fjodorovu un Artūru Bankavu nav spēlēts, bet tagad es redzu, ka viņi ir superīgi čaļi un es jūtu, ka viņi iederas mūsu kolektīvā un padara to bagātāku.

 

 

Kādus mērķus izvirzījāt pirms sezonas?

 

Vienā no pirmajiem treniņiem "PANATTA" sporta klubā čaļiem pateicu, ka jācīnās par medaļām. Tas nebija uzstādījums no kluba vadības, bet tās bija iekšējas sajūtas. Pēdējos gados bijām samērā augstu, bet līdz medaļām pietrūka. Neesmu vairs tik jauns, tiešām gribas par ko pacīnīties. Virslīga man nav tik liels mērķis, jo to līmeni es pats diez vai pavilktu. 2007.gadā izcīnīju 1. līgas medaļu, bet tad es sastāvā biju jaunais, tādēļ arī mans nopelns medaļas izcīnīšanā nebija liels. Ar tādu attieksmi arī aizvadījām visu sagatavošanās posmu, visi bijām noskaņojušies un gatavi šai cīņai.

 

Nereti, runājot par "Audu", spēlētāji piemin vārdu "ģimene". Kā izdodas sabalansēt draudzīgo kolektīvu un cīņu par vietu sastāvā?

 

- Arī es šosezon pāris spēles neesmu bijis pamatsastāvā un esmu ātri ticis nomainīts, un pirmās emocijas tādos gadījumos nav patīkamas. Var spert zemes gaisā, bet jāsaprot, ka komanda ir ne tikai 11 pamatsastāva spēlētāji un ne tikai 18 spēlētāji pieteikumā, komanda ir visi spēlētāji, kas cīnās par vienu mērķi. Es pats līdz kādiem 23 gadiem biju ļoti labs baņķieris. Tajā pašā 2007.gadā es vidēji spēlē nospēlēju kādas 5 minūtes, bet tas ir posms, kuram jātiek pāri. Brīžiem ir žēl paskatīties uz jaunajiem, ka viņi netiek laukumā, bet tas ir tikai tāds posms. Ja viņi turpinās strādāt, viņi noteikti spēlēs aizvien vairāk. Ir jāgaida sava iespēja un tā jāpaņem.

 

Vasarā tika zaudēti samērā daudz punkti un pirmā apļa beigās "Auda" atradās zemajā 7. vietā. Kā izdevās noticēt sev un nepadoties?

 

- Pirmā spēle pret SK "Babīte" (0:4) bija kā auksta duša. Pirms tam pārbaudes spēlē bijām pieveikuši Igaunijas augstākās līgas klubu un likās, ka 1. līgā ies vieglāk. Turpinājums bija salīdzinoši stabils – bija piecu uzvaru sērija, bet, kad tika zaudēti punkti pret salīdzinoši vājākām komandām un nespējām pieveikt tiešos konkurentus, bija jūtams, ka daudziem tas entuziasms ir nedaudz noplacis. Tādu kā pagrieziena punktu varētu saukt spēli pret Rēzekni, kad izbraukumā mazākumā spējām atspēlēt 2 vārtu deficītu, jo tas deva pārliecību, ka varam būt labāki par to, kādā vietā atrodamies tabulā. Ja godīgi, tad konkurenti par medaļām darīja visu, lai mēs neatpaliktu pārāk tālu, tādēļ cerības visu laiku bija ļoti labas. Kad parādījās otrā elpa un mēs sākām spēlēt pārliecinošāk, tad ticība sev pieauga ar katru uzvarēto spēli. Daudz palīdzēja tas, ka vasarā atplauka arī uzbrukuma līderis Takeši Okamoto, kurš izmantoja aizvien vairāk vārtu gūšanas iespējas, kā arī pievienojās pāris jaunie spēlētāji, kas noteikti ienesa svaigas emocijas kolektīvā.

 

 

Vai pārspēles par iekļūšanu Virslīgā ir svarīgākas par medaļām kā tādām?

 

- FK "Auda" Virslīga nav primārais mērķis. Mēs gribam būt klubs, nevis viena gada projekts. Visi, kas līdz šim iekļuvuši Virslīgā, praktiski par 100% nomaina visu sastāvu, mēs tā negribam. Gribas, lai viss ir sakārtots un vieta Virslīgā ir pelnīta nevis mākslīgi radīta. Ļoti gribas medaļas, jo čaļi to ir pelnījuši, viņi ir ieguldījuši fantastisku darbu, par to nesaņemot pretim pilnīgi neko. Pārspēles būtu kā bonuss, jo visiem gribas pierādīt spēkus pret Virslīgas komandu.

 

Kā Tev izdodas apvienot kluba direktora un spēlētāja ampluā?

 

- Ir traki. Ceru, ka tas izdodas apmierinoši, bet bieži, ieejot ģērbtuvēs, ir grūti nodalīt to, kas tu esi – vai kluba vadītājs, vai komandas kapteinis. Es apzinos, ka man spēles dienā nebūtu jādomā, vai darbosies tablo, vai būs bumbu padevēji un vai būs biļešu tirgotāji. Domāju, ka arī treneris reizēm redz, ka nevaru pilnībā koncentrēties futbolam un pēc pirmā puslaika pasaka paldies, un mani nomaina. Zinu, ka gadījumā, ja pats nebūtu arī spēlētājs, varētu vairāk laika veltīt un paveikt kluba labā, bet šobrīd nevaru sev atņemt spēlēšanas prieku, spēļu dienas man nozīmē pārāk daudz.

 

Komandā ir vairāki spēlētāji, kas ir aizvadījuši ne vienu vien sezonu. Viņi ir kļuvuši kas vairāk par komandas biedriem?

 

- Ainārs Daudziešans, Edgars Bricis un mans brālis – Jorens, viņi ir kļuvuši par zaļi-melno leģendām. Es ceru, ka kādu dienu spēšu viņiem atlīdzināt par viņu ieguldījumu komandā. Grūti to teikt, bet finansiāli mēs esam vieni no nabadzīgākajiem 1. līgā. Saprotu, ka spēlētājiem mantiskās vērtības nav galvenais, jo citādi viņu šeit nebūtu. Reizēm, ieejot ģērbtuvēs, ir grūti paskatīties viņiem acīs, jo zinu, ka viņi ir pelnījuši daudz vairāk. Ar šiem un citiem spēlētājiem kopā ir būts un piedzīvots tik daudz, ka to aizmirst nevarēsim vēl ilgus gadus pēc karjeras beigām.Ceru, ka pienāks brīdis, kad es visiem spēšu atlīdzināt par viņu ieguldījumu klubā.

 

Ziemā "Auda" rīko jauno spēlētāju atlases; nesen smējāmies, ka reiz visi veterāni varēsim sasēsties malā un kā TV šovos vērtēt jauno censoņu veikumu.

 

Pieminēji to, ka klubu finansiāli uzturēt ir ļoti sarežģīti; vai kādu brīdi nenolaižas rokas?

 

- Ar tēvu saprotam, ka tā ir atkarība. Citi ārstējas no azartspēļu atkarības, alkoholisma un citām kaitēm, mums kādreiz var nākties ārstēties no klubu vadīšanas. Latvijā ir grūti piesaistīt sponsorus; liels paldies visiem, kas piedalās kaut vai ar barteriem. Uzņēmumi jau saprot, ka Latvijā futbols nekalpos kā reklāma lielai auditorijai, tas vairāk ir kā ziedojums. Nākotnē vienmēr skatāmies pozitīvi, tādēļ arī nepadodamies. "Auda" nesākās ar mums un arī nevar beigties ar mums.

 

Reiz redzēju raidījumu, kurā kāda mednieka sieva teica, ka sestdienās pat mēģinājusi slēgt durvis ciet, lai atturētu vīru no medībām. Šovasar kļuvi par tēvu jau otrajai meitiņai, kur Tu atrodi laiku futbolam?

 

- Man ir ļoti saprotoša sieva, viņa saprot, ko man nozīmē futbols un FK "Auda". Nav bijušas tādas reizes, kad teiktu, ka nevaru iet uz treniņu vai spēli.

 

Interviju sagatavoja: Edgars Bērziņš

 

Atgādinām, ka rīt plkst. 14.00, RTU stadionā, Rīgā, Daugavgrīvas ielā 56, aizvadīsim sezonas pēdējo spēli, pēc kuras noskaidrosies, kāda kaluma medaļas šogad iegūsim - sudraba vai bronzas. Esi mums līdzās tik nozīmīgā brīdī!